"Viens bērns lasa, divi nelasa. Vai arī otrādi. Par tiem, kuri lasa agri un paši, mēs nesatraucamies, lai gan varētu arī par tiem parunāt. Tie, kuri ir bakstāmi uz lasīšanu vai arī nav nekādi pierunājami, ir vecāku un skolotāju satraukuma pamats."
Šodien ar mums dalās Linda par bērnu vēlmi lasīt un kā bērnos motivēt lasītvēlmi.
Mani vecāki un vecvecāki, šķiet, visi lasīja. Es arī, bet mani brāļi nē. Mums bija vienāda lasīšanas motivēšanas stratēģija (viens santīms par izlasīto lapas pusi), mēs gājām vienā skolā un pamatskolas lielajās klasēs mums bija tā pati latviešu valodas skolotāja no kaimiņu mājas. Mana mamma tolaik arī bija latviešu valodas skolotāja.
Tā kā mans puika agrā bērnībā nebija viens no tiem, kas stundām pēta grāmatas, lai arī labprāt tās pašķirstīja un izbaudīja katru vakara pasaciņu, es pieņēmu, ka varētu izspēlēties scenārijs “es lasu, tu lasi, viņš/viņa lasa, bet bērns nelasa”.
Uzaugot divvalodīgā ģimenē, viņš arī salīdzinoši vēlu sāka runāt. Kopumā man bija sajūta, ka pie valodas jautājuma būs jāstrādā vairāk. Es gribēju, lai viņš tomēr pierod lasīt ikdienā, arī ja tā varbūt nekad nebūs viņa mīļākā brīvā laika pavadīšanas nodarbe.
Klasiskie ieteikumi, lai veicinātu bērnu lasīšanu, parasti ir: lasīt priekšā, iet uz bibliotēku vismaz pāris reizes mēnesī, tikties ar autoriem, dāvināt grāmatas, lasīt pašiem, piedalīties lasīšanas vecināšanas programmās, palīdzēt izvēlēties interesējošas grāmatas utt. Es arī to daru un iesaku ikvienam vecākam.
Tas, ko es īsti nekad neesmu dzirdējusi, ir konkrētāki ieteikumi, kā atbalstīt bērnu viņa lasīšanas ceļā. Te, iespējams, cik bērnu, tik ieteikumu. Tāpēc te padalīšos, kas līdz šim ir darbojies manam aktīvajam un lasīšanā ne īpaši ieinteresētajam puikam, lai viņš gada laikā varētu izlasīt 80-100 savam vecumam atbilstošas grāmatas.
Vienā rindkopā apkopojot, varētu teikt, ka svarīgi mums izrādījās definēt lasīšanu kā pašsaprotamu aktivitāti, ieplānot tam laiku, pieturēties pie reālistiskām gaidām attiecībā uz lasīšanu. Vērtīgi ir pievērst uzmanību apjomam, ilustrāciju esamībai un to kvalitātei, atbilstību bērna interesēm un radīt lasīšanas veiksmes sajūtu.
Tagad pēc kārtas.
Tā mēs darām. Mēs lasām grāmatas. Tāpat kā mēs ēdam, guļam un mazgājam zobus. Mēs par to nediskutējam. Kopš pirmajiem izlasītajiem vārdiem bērns katru dienu lasa un vakaros mēs joprojām lasām priekšā. Pirmās klases sākumā tas bija tautasdziesmas apjoma teksts bilžu grāmatā. Lēnām un burtojot, bet katru dienu.
Apjoms. Es pievērsu uzmanību tam, cik daudz bērns var izlasīt, pirms iestājas apnikums vai niķi. Sākumā arī tas tautasdziesmas apjoms bija sasniegums. Starp pārāk maz un pārāk daudz lasāmā, ir katram bērnam individuāls vēlamais lasīšanas apjoms, kas ļaus viņam priecāties par savām spējām un mazliet piepūlēties, lai turpinātu augt.
Pirmās klases rudenī viņš pakāpeniski izlasīja bilžu grāmatas, kas, piemēram, Bērnu un jauniešu žūrijā tiktu atzīmētas kā piemērotākās piecu līdz astoņus gadus veciem bērniem. Ja nezina, ko dot lasīt, var sākt kaut ar šo kolekciju. Es bibliotēkā vienmēr tās pāršķirstīju, lai secinātu, vai teksta apjoms vienā lapā attiecībā pret ilustrāciju apjomu ir tāds, kas nenomāktu viņa vēlmi lasīt. Nekad agrāk nebiju iedomājusies, ka tas var būt kaut kas būtisks. Kolīdz kādas visnotaļ interesantas bilžu grāmatas makets bija sastādīts tā, ka vienā lapā ir pārāk liels teksta blāķis, lasīšana kļuva par mocībām.
Tāpēc teksta daudzums vienā lapā bija viens no maniem noderīgākajiem kritērijiem, kā vadīta pakāpeniski varēju izvēlēties atbilstošas grāmatas, lai mans mazais lasītājs varētu nonākt līdz nodaļu grāmatām bez ilustrācijām. Pagāja divarpus gadi, līdz viņš teica, ka varētu palasīt Hariju Poteru angliski. Cits lasītājs varbūt to jau izlasījis vai vēl līdz tam nav ticis, bet šis bija viņa pakāpeniskais un neatlaidīgais lasīšanas ceļš, un svarīgi ir atbalstīt katru bērnu viņam vajadzīgajā veidā.
Ilustrāciju neesamība grāmatā un grāmatas biezums bija kaut kādi manis iedomāti kritēriji vai mērķis, kas lasīšanā jāsasniedz. Tomēr man par pārsteigumu tieši ilustrācijas bija nozīmīgs lasīšanas pieredzes elements manam sākumskolas bērnam. Nereti grāmatas izvēlamies pēc grāmatas ilustratora, jo patīk konkrētais stils, tehnika un vizuālā valoda. Mazāk svarīgi ir pat, par ko būs nākamais stāsts.
Tieši tāpat bija arī grāmatas, kuras dēls negribēja lasīt, jo ilustrācijas vai nu nepatika vai pat atbaidīja. Manuprāt, ir svarīgi tādus sīkumus pamanīt un pieņemt, jo bērns veidojas par lasītāju ar savu “patīk/nepatīk” viedokli. Tāpat kā mums, viņam ir tiesības grāmatu nelasīt vai nepabeigt. Tāpēc lielu daļu viņa izlasītā sastāda kvalitatīvi iespiestas, krāšņi ilustrētas un pēdējos gados izdodas grāmatas.
Reālistiskas gaidas. Laika gaitā esmu mainījusi gan apjomu, gan laiku, kas jāpavada lasot. Sākumā lasīšanai latviski bija viens apjoms, bet lasīšanai angļu valodā bija mazākas prasības. Vēlāk tas izlīdzinājās, ja ne samainījās vietām. Mums ir svarīgi, lai viņš vienlīdz labi lasītu abās valodās un arī abu valodu vārdu krājumi pakāpeniski paplašinātos. Tā kā mācības ir vairāk latviešu valodā, tad vakara biezo grāmatu priekšā lasīšana ir angliski.
Reizēm gribas salīdzināt lasīšanas prasmes ar kādiem radu, draugu vai kaimiņu bērniem, kas lasa vairāk, ātrāk vai biezākas grāmatas, bet vienmēr sevi apklusinu. Katram lasītājam ir savs ceļš un visvērtīgākais ir atbalsts, kas sasniedz lasītāju tur, kur viņš tajā brīdī ir.
Izdošanās izjūta. Sākot lasīt un pabeidzot pirmo grāmatu, un pēc tam katru nākamo, ir taustāms prieks. Tīri fiziski varēt savus panākumus sakraut kaudzītē. Līdzīgi kā ar teksta un bilžu smalko attiecību, šī fiziskā pabeigtība, vāka aizvēršana, čupiņas sakraušana ir daļa no izdošanās manifestācijas. Kādām pirmajām piecdesmit grāmatām mēs arī taisījām klasiskos grāmatu tārpiņus pie sienas un nekautrējāmies lielīties katram ciemiņam. Ir svarīgi svinēt mazās uzvaras un būt lielākajiem mazā lasītāja līdzjutējiem.
Interesēs balstīta. Mūsu gadījumā grāmatām sākumā bija jābūt diezgan komiskām, ļoti labi, ja tur līst kaku lietus un kāds sasēž brūno sieru vai meklē, kas uztaisījis kurmītim uz galvas. Nav nekāds augstais stils, bet tāds arī nav mērķis. Lai vai kā es gribētu, bet manam puikam nebija interesanti lasīt par divu meiteņu draudzību pirms pusotra gadsimta.
Pūķi, piedzīvojumi, mistika, fantāzija, mitoloģija, neparedzēti atgadījumi, izgudrojumi, blēņas un joki, jā, lūdzu, vēl! Grāmatu ir daudz, izvēles iespējas plašas. Bez smalkiem apbalvoto grāmatu sarakstiem, esmu dažreiz arī skatījusies, ko bibliotēkā ņem citi puikas, jo es nepārzinu pēdējos divdesmit gados latviski izdoto bērnu literatūru (nu jau mazliet pārzinu). Savukārt, Amerikas bibliotēkā bibliotekāre ieteica brīnišķīgu pūķu grāmatu sēriju, kas patika viņas tā paša vecuma puikam. Un priekšā lasāmās grāmatas angliski mēdzu ņemt no Julie Bogard sastādītajiem sarakstiem, jo ir pārbaudīts praksē, ka tās būs literāri bagātas, kvalitatīvas un saturīgas grāmatas.
Ieplānots laiks. Ieradums lasīt nerodas pats no sevis. Kā jebkuram ieradumam, tam vajadzīga vieta un laiks, kas organiski ierakstās ikdienā. Mums tie ir rīti patstāvīgai lasīšanai un vakari - priekšā lasīšanai. Dīvānā ar cepumiem un kakao, gultā pirms miedziņa. Lasīšana ir omulīga nodarbe, mierīga un nesteidzīga. Ja es gribu, lai mans puika lasa, es atrodu interesantas grāmatas un rodu iespēju nodoties rimtai lasīšanai.
Pieejamība. Lai arī mēs priekšroku dodam drukātām un taustāmām bērnu grāmatām, es pati jau sen lasu tikai digitālajos formātos. Kad mēs ceļojam, arī puika lasa e-grāmatas, jo nav iespējams paņemt līdzi divarpus mēnešu kaudzi. Savukārt, dzīvojot Latvijā, drukātās grāmatas angliski bibliotēkā ir ierobežotā piedāvājumā un mēs esam pārāk lieli nomadi, lai iepirktu savu mājas bibliotēku.
Vēl viens iemesls, kāpēc puika sāka lasīt e-grāmatas, ir nejauši atklātais fakts, ka biezu grāmatu teksta apjomu vienā lapā var regulēt ar burtu lielumu. Ja agrāk tas bija ilustrāciju un teksta apjoms, tad tagad tas ir rindiņu daudzums vienā lapā, kas dod to patīkamo balansu – jā, šo es varu izlasīt.
Un pēdējais e-lasītāja bonusa iemesls ir Dyslexic Open šrifts, kas puikam patīk. Neesot nekādu zinātnisku pierādījumu, ka tas palīdz dislektiķiem, nav arī diagnozes, bet šrifts izskatās mīlīgi jautrs. Tāds mazliet nenopietns kā Comic Sans. Un ja šāda šrifta atklāšana ir kā lēciens teleportā uz grāmatām bez ilustrācijām, tad, jā, lūdzu!
Kā jau es teicu, visvērtīgākais ir atbalsts, kas satiek lasītāju tur, kur viņš ir. Un kur viņš ir, to mēs varam ieraudzīt viņu vērojot. Viens lasa, divi nelasa vai otrādi, bet katrs lasītājs un viņa vajadzības var būtiski atšķirties.
